Vēsture

Pēc arheoloģiskām ziņām Latvijas Austrumu teritorija bijusi apdzīvota jau mezolītā un neolītā (9. gt.- 2. gt. p.m.ē.). Pēc vēstures avotu ziņām tagadējā Valmieras rajona teritorija bija apdzīvota jau 12. gadsimta beigās. Tā ietilpa plašajā seno latgaļu Tālavas valstī, kas savukārt bija meslu atkarībā no Novgorodas un Pleskavas. 1214. gadā pēc vācu feodāļu iebrukuma un iekaroto zemju sadalīšanas Austrumu teritoriju ieguva Rīgas bīskaps. Lai novērstu zemnieku nemieru uzliesmojumus un nostiprinātu savu kundzību, Rīgas bīskaps par pārvaldnieku šajā novadā iecēla no Pleskavas padzīto kņazu Vladimiru (iespējams, ka ar viņa vārdu saistās ari nosaukuma „Valmiera" rašanās). Vēlāk Latvijas Austrumu teritorija nonāca Zobenbrāļu (pēcāk Livonijas) ordeņa rīcībā. 1283. gadā tika likti pamati Livonijas ordeņa pilij Valmierā. Līdz ar to šī apdzīvotā vieta sāka strauji augt. Vēstures dokumentos Valmiera kā pilsēta pirmoreiz minēta 1323. gadā. Četrpadsmitajā gadsimtā tā jau kļuva par Hanzas savienības locekli.

Pēc Livonijas kara (1558-83) daļa Austrumu teritorijas nonāca Zečpospolitas varā un ietilpa Inflantijā, dala (Valmiera, Trikāta, Burtnieki un pils novadi) tika piešķirta Cēsu katoļu bīskapijai (dib. 1582). Pēc Polijas-Zviedrijas kara (1600-29) Austrumu teritorijas tika iekļauta Zviedru Vidzemē. Pēc Vidzemes pievienošanas Krievijai (1721) novads ietilpa Rīgas (Vidzemes) guberņā.

Valmieras apriņķi izveidoja 1783. gadā Rīgas (Vidzemes) guberņas sastāvā. Tas funkcionēja arī 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Valmieras apriņķis 1938. gadā aizņēma 4624,2 kvadrātkilometrus jeb 7,1 % no Latvijas teritorijas, aptverot arī lielāko daļu no tagadējā Limbažu rajona. Tolaik Valmieras apriņķī bija 6 pilsētas un 50 pagasti. Līdz 1949. gada beigām Valmieras apriņķī ietilpa arī tagadējais Limbažu rajons.

Platības ziņā Valmieras apriņķis 1935. gadā ieņēma ceturto vietu valstī, bet iedzīvotāju skaita ziņā - 8. vietu. Uz 1 km² dzīvoja 18,3 cilvēki, un pēc iedzīvotāju blīvuma apriņķis ierindojās 12. vietā 19 apriņķu vidū.

Valmieras apriņķī bija augsti attīstīta lauksaimniecība, sevišķi lopkopība, un tas bija iedalīts vairākos lauksaimniecības rajonos. Attīstījās lauksaimnieciskās kopdarbības organizācijas, piemēram, 28 piensaimniecības sabiedrības, 26 mašīnu koplietošanas biedrības, u.c. Lauksaimniecības veicināšanai apriņķī bija izraudzītas vairāk kā 40 paraugsaimniecības. Valmierā tika izveidota pirmā fabrika un citi lauksaimnieciskās produkcijas pārstrādes uzņēmumi. Aktīva bija arī purvu izmantošana, ar ko rajons ieņēma pirmo vietu valstī. Ienākumi uz vienu lauksaimniecībā nodarbināto Valmieras apriņķī 1935. gadā bija augstāki nekā vidēji Vidzemē un arī valstī.

Kā negatīva tendence bija vērojams ārzemju algoto laukstrādnieku īpatsvara pieaugums, kas 1936. gadā sasniedza 28% no algoto laukstrādnieku kopskaita. Valmieras apriņķī visai sekmīgi darbojās pagastu pašvaldības, kas daudz darīja, lai samazinātu trīsdesmito gadu sākumā uzkrājušos nodokļu parādus un novērstu draudošo pašvaldību bankrotu. 1936. g. apriņķa pagastu budžeta izdevumi sastādīja Ls 15,97 uz vienu iedzīvotāju. Ar pašvaldību aktīvu līdzdalību tika uzceltas skolas Dauguļu, Dikļu, Kauguru, Naukšēnu, Pāles, Rencēnu un Valmieras pagastos. 24 pagasti 1936. gadā nodibināja pašvaldību sadarbes apvienību, kuras galvenais mērķis bija gādāt par veselības aizsardzību, uzturot savu slimnīcu Valmierā un bijušajā Dikļu muižā iekārtojot tuberkulozes palīgsanatoriju .

1940.g. jūnijā sākās padomju okupācijas laiks, kas krasi izmainīja dzīvi visās jomās Latvijā. Ierasto kārtību Valmieras apriņķa laukos un pilsētās sagrāva privātīpašuma nacionalizācija un uzsāktā zemes reforma, kā arī padomju varas iestāžu represijas. 1941 .g. 14. jūnijā no Valmieras stacijas, tāpat kā no visiem citiem Latvijas apriņķiem, uz Sibīriju aizripoja ešeloni ar cilvēkiem, kurus izsūtīja bez nozieguma un tiesas. Liels skaits ļaužu tika nogalināti. 1941.gada jūlijā daudz Valmieras apriņķa iedzīvotāju savus tuviniekus meklēja masu kapos esošajās sakropļoto līķu kaudzēs - Valmieras cietumā, Iršu parkā un Ķelderlejā.

1941.g. jūlijā padomju spēki atkāpās cita okupācijas karaspēka - vācu pārspēka priekšā. Vācieši izveidoja jaunu okupācijas režīmu, atjaunoja privātīpašumu, atdeva zemi agrākajiem īpašniekiem. Kara apstākļos visa saimnieciskā darbība bija pakļauta frontes vajadzībām, un agrāri attīstītajam Valmieras apriņķim tas nozīmēja lielu nodevu pildīšanu vācu reiha labā. Pirms padomju karaspēka iebrukuma Valmierā pilsētu nodedzināja vietējie latviešu šucmaņi. Izdega pilsētas centrs. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Rūjienu.

1944. g. septembrī okupācijas spēki atjaunoja padomju režīmu Valmieras apriņķī. Sekoja jauna privātīpašuma nacionalizācija. Jaunais režīms saņēma mantojumā karā izpostītu saimniecību un nodegušas pilsētas. Radīja daudz mazu kolektīvo saimniecību, kas gadu gaitā pakāpeniski tika apvienotas lielsaimniecībās. 80.-os gados Valmieras rajonā bija 19 kolhozi un 4 sovhozi.

1949.g. 31. decembrī Valmieras apriņķi pārveidoja par rajonu. Tas bija daudz mazāks pēc platības par agrāko apriņķi, jo no tā atdalīja Limbažu un Rūjienas rajonus. Vēlāk, 1959.g., Rūjienas rajonu atkal pievienoja Valmieras rajonam. Rajona centrs palika Valmieras pilsēta.
Padomju laikā izmainīja lauku iedalījumu pagastos, izveidojot ciemus, kuru robežas pilnībā nesakrita ar agrāko pagastu teritorijām. Šis lauku teritorijas dalījums pamatā saglabājies līdz šodienai.

Vēstures avotos Rūjiena kā prāvs miests minēts jau 1260.-70.g. un arī 1461. gadā. XVI gadsimtā arhīvu dokumentos Rūjiena pirmo reizi nosaukta par pilsētu , taču drīz pēc tam nopostīta reizē ar pili Krievijas - Zviedrijas karā un turpmāk vairākus gadu simtus attīstījās ar grūtībām. Tikai XIX gs. otrajā pusē sākās rosīgāka miesta izaugsme. īsi pirms 1900. gada, kad atklāja Valkas - Pērnavas šaursliežu līniju, Rūjiena jau bija izaugusi apmēram līdz mūsdienu lielumam, ja spriež pēc tās iedzīvotāju skaita.
Latvijas pirmās brīvvalsts laika sākumā 1920. gadā Rūjiena; tika piešķirtas pilsētas tiesības. 1920.-30.-jos gados tā tika uzskatīta par īpaša Rūjienas agronomiskā rajona centru. 1937. gadā līdz tai izbūvēja Rīgas - Rūjienas dzelzceļa līniju, kas varēja būtiski mainīt pilsētas lomu Valmieras reģionā. Taču kara laikā Rūjiena tika daļēji nopostīta un sāka atpalikt no bijušā apriņķa trešās pilsētas - Limbažiem gan saimnieciskā, gan apdzīvotības ziņā, kaut agrāk bija par to pārāka.

Pilsēta atrodas astoņu ceļu krustojumā, tomēr patālu no lieliem satiksmes ceļiem. Tāpēc Mazsalacas miesta pamati tika ielikti tikai XVIII gadsimta otrajā pusē. Līdz XX g.s. sākumam tā samērā strauji apbūvējās, taču pārsvarā kā dārzu pilsētiņa. Valsts neatkarības sākumā 1923. gadā Mazsalacai piešķīra miesta tiesības un 1928. gadā - pilsētas tiesības. Tomēr gan saimnieciski, gan apdzīvotības ziņā pilsētiņa attīstījās gausi, galvenokārt pateicoties vietēja rakstura lauksaimniecisko ražojumu (piena, linu, vilnas un ādu) pārstrādei un tirdzniecībai. Saimniecisku rosību palielināja Rīgas - Rūjienas dzelzceļa izbūve pirms kara. Pēc kara agrākās darbnīcas nedaudz paplašinātas, tomēr kopumā Mazsalacas saimnieciskā nozīme rajonā palika neliela.

 

Vidzemē pagastus izveidoja ap 1819. gadu. Sākumā vai katra muiža, ieskaitot mācītājmuižas, veidoja savu pagastu. 1886. gada statistiskā gadagrāmatā par Vidzemes guberņu uzrādīti 100 Valmieras apriņķa pagasti. Tiesa, šajā laikā Valmieras apriņķī ietilpa ne tikai lielākā daļa tagadējā Limbažu rajona, bet arī Straupes un Raiskuma puse.

Gadsimtu mijā un šī gadsimta sākumā sīkie pagasti tika apvienoti un Latvijas valsts dibināšanas laikā pagastu skaits jau bija zem 50.
Liela administratīva pārkārtošana Latvijā notika 1925. gadā, kad mainījās, ne tikai apriņķu, bet arī novadu robežas, un šajā reizē Straupes un Raiskuma puse nonāca Cēsu apriņķī. Valmieras apriņķī šajā laikā bija 50 pagastu.

Nākošā lielākā administratīvā reforma notika 1949. gada nogalē, kad apriņķi sadalīja 4 rajonos - Alojas, Limbažu, Rūjienas un Valmieras, pagastus likvidēja un katru no tiem sadalīja 1 - 3 ciemu padomēs. Kopā bijušajā Valmieras apriņķī izveidoja 97 ciemu padomes. Daļa no tām dabūja seno mazo pagastiņu nosaukumus, piemēram, Arakstes, Dīķeru, Dūķeru, Tiegažu u.c, kamēr citām tika doti jaunveidoti nosaukumi -Ausekļa, Bērzaines, Dzintaru, Ramatas, Silzemnieku, Skolas, Ziemeļu u.c. Valmieras rajonā iekļāva 27 ciema padomes, bet Rūjienas - 25. Šo mazo ciema padomju mūžs gan nebija garš, un jau 1954. gadā gan Valmieras, Gan arī Rūjienas rajonā bija vairs tikai 13 ciema padomes katrā. Pamatos, tieši šajā laikā,veidojās vairums patreizējo pagastu nosaukumu, bet to robežas dejoja līdzi dažādajām kolhozu un padomju saimniecību radīšanām, pārdalīšanām un apvienošanām. 1961. gadā izveidoja Zilākalna ciematu ar lauku teritoriju slavenā Zilā Kalna un mazbānīša tāda pat nosaukuma stacijas tuvumā. 1992. gadā, ciematus likvidējot, Zilaiskalns izvēlējās pagasta statusu.