Ģerbonis

Valmierai kā vienai no vecākajām Latvijas pilsētām jau 1323. gadā bijis savs maģistrāts, tomēr līdz šim vecākais pilsētas zīmoga nospiedums zināms no 16. gs. sākuma. Zīmoga, kas apstiprina kādu 1524. gada dokumentu, centrā redzama ar saknēm izrauta liepa, kuras apakšējos zaros lapu vietā abpus stumbram iekārts pa vairodziņam ar Vācu ordeņa Livonijā krustu. Ap šo attēlu uzraksts: «S'CIVITATIS. DE. WOLDE-MER». Pēc šī zīmoga tomēr nevar pateikt, kad liepa kā heraldiskais simbols parādās pilsētas ģerbonī. Ziņas par Valmieras ģerboni arī turpmākajos pāris gadsimtos ir trūcīgas un maz pētītas. Zināms, ka būtiskas izmaiņas pilsētas ģerbonis piedzīvoja zviedru valdīšanas laikā. Drīz pēc Valmieras iekarošanas 1622. gadā Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs pilsētu atdāvināja valsts kancleram Akselam Uksenšernam. Šīs ievērojamās zviedru dzimtas rokās tā palika vairāk nekā pusgadsimtu. Uksenšernu (Oxenstierna) uzvārds, kas burtiski nozīmēja «vērša piere», bija ietekmējis dzimtas ģerboņa izveidi. Valmieras ģerbonī tika apvienoti dzimtas un agrākā pilsētas ģerboņa elementi. Pilsētas agrākajos zīmogos tēlotā liepa, nu jau bez vairodziņiem, sakņojās Uksenšernu ģerboņa vērša pierē. Valmiera šo ģerboni pamatā saglabāja arī pēc Vidzemes iekļaušanas Krievijas impērijā 18. gs. sākumā. 1788. gada 4. oktobrī ķeizariene Katrīna II apstiprināja Rīgas, Rēveles un Viborgas guberņu pilsētu ģerboņus. Tie pēc formas bija veidoti Krievijas heraldiskajai sistēmai raksturīgo, tā saukto franču vairogu veidā. Apstiprinātā Valmieras ģerboņa aprakstā norādīts: «Zelta laukā vērša galva, no kuras iznāk ozols».'' Iespējams, ka iepriekš ģerboņa aprakstā nebija precīzi minēta un arī zīmējumā attēlota liepa, tādēļ vērša pierē sakņotais koks tika pārveidots par ozolu. Netika dots ari ģerboņa elementu detalizēts krāsu apraksts. Zīmogos dažkārt redzams, ka koka stumbra kreisajā pusē ir nolauzts zars. Šis nolauztais zars bijis sastopams jau 16. gs. otrās puses Valmieras zīmogā. Cara valdīšanas laikā, kā ari pirmajos gados pēc Latvijas valsts nodibināšanas Valmieras pašvaldības zīmogos attēlotais koks vēl skaidri neliecina, ka tā ir liepa. 1908. gadā baltvācu vēsturnieks K. Mettigs publicējis krāsainu Valmieras ģerboņa rekonstrukciju, kurā nepārprotami zīmētas liepas lapas.

Pirmajos valsts neatkarības gados Valmiera, tāpat kā citas pilsētas, nereti zīmogu veidā vēl izmantoja veco ģerboni. Tomēr Latvijā aktuāls bija kļuvis jautājums par vienotas valsts heraldiskās sistēmas un tai atbilstošas likumdošanas izveidi. 1923. gada 4. jūnijā izsludinātais «Likums par pašvaldības iestāžu ģerboņiem» noteica, ka «katrai pilsētai ir savs ģerbonis, kuru lieto pilsētas valde un tai padotās iestādes, saskaņā ar pilsētas valdes lēmumu». Šis likums paredzēja izveidot īpašu Heraldisko komiteju."

Savas darbības sākumposmā Heraldiskā komiteja galveno vērību veltīja pilsētu ģerboņu izstrādāšanai atbilstoši nacionālās valsts interesēm. Nedz komitejas locekļiem, nedz pašvaldību darbiniekiem un māksliniekiem nebija pieredzes, lai radītu vienotu ģerboņu sistēmu. Komitejai iesniegtajos projektos nereti bija jūtama pašvaldību un mākslinieku vēlme atbrīvoties no iepriekšējo varu simboliem, kā arī pārlieku tieksme ģerboņos ietvert visdažādākos, it kā nacionālos elementus. Lokālpatriotisms, kas tika realizēts ģerboņu projektos, bieži bija pretrunā ar gadsimtos Eiropā izstrādātajiem heraldikas likumiem. Spriežot pēc Latvijas Valsts vēstures arhīvā saglabātajiem Heraldiskās komitejas protokoliem, iepriekšminētās parādības bija raksturīgas Valmieras ģerboņa izveides gaitā." Valmieras pilsētas valde vēl pirms Heraldiskās komitejas darbības uzsākšanas bija nolēmusi izgatavot jaunu ģerboni un tā projektu pasūtījusi māksliniekam Reinholdam Kasparsonam. Šajā ģerbonī uz uzlecošas saules fona bija tēlots teiksmainais Zilais kalns ar ozolu un upura uguni zem tā. Kalna apakšdaļā vēl bija trīs vārpas. Heraldisko komiteju neapmierināja Kasparsona projekts un tā ieteica ģerboņa zīmējumā atteikties no upura uguns un saules. Pēc labojumu izdarīšanas Valmieras ģerboņa apraksts skanēja: «Sudraba laukā zaļš kalns, kura galotne zaļojošs ozols. Kalna piegāzē trīs zelta kviešu vārpas». Šādā veidā ģerboņa apraksts tika sagatavots 1924. gada maijā, lai iesniegtu to apstiprināšanai Valsts prezidentam. Tomēr vēl pirms visu Latvijas pilsētu ģerboņu iesniegšanas apstiprināšanai komitejas locekļi nolēma konsultēties ar lietpratēju Baltijas heraldikas jautājumos baltvācu vēsturnieku Hermani Bruiningu. Valmieras jaunais ģerbonis bija to skaitā, kurus viņš atzina kā tādus, kas «nesaskan ar heraldikas likumiem». Šajā sēdē nolēma, ka būs jāizvēlas zviedru vai ordeņa laika ģerbonis.1- Jāatzīmē, ka jau divdesmito gadu pašā sākumā īpatnēju Valmieras ģerboni bija zīmējis mākslinieks Ansis Cīrulis." Šķiet, ka tas ir mets, kas realizēts atjaunojot 1920. gadā izdegušās Satversmes sapulces (tagad Saeimas) nama iekštelpas." Šajā metā Cīrulis par pamatu ņēmis zviedru laikos izveidoto ģerboni, kam papildus apakšējos zaros abpus stumbram iekārts pa sarkanbaltsarkanam sešstūrainam vairodziņam. Tādējādi ģerbonis tika tuvināts 16. gs. zīmoga zīmējumam. Ar Heraldiskās komitejas locekļa grafiķa Riharda Zariņa tiešu līdzdalību tika veidoti apstiprināmo ģerboņu zīmējumi. Viņa rīcībā bija arī A. Cīruļa metu kopojums. Galīgajā variantā Valmieras ģerbonim par pamatu ņemts Cīruļa zīmējums, kas radoši pārstrādāts, piemērojot to vienotas valsts heraldikas sistēmai. 1925. gada 31. oktobrī Valsts prezidents J. Čakste izsludināja «Likumu par pašvaldības iestāžu ģerboņiem», Valmieras pilsētas ģerboņa aprakstā bija noteikts: «Zelta laukā sarkana ragota vērša piere. No tās aug liepa. Liepas zaros piestiprināti divi vairogi valsts krāsās.» Apstiprinātie ģerboņi pašvaldības iestādēm bija jāieved lietošanā viena gada laikā. Interesanti, ka gada laikā pēc likuma publicēšanas dažos izdevumos par Latvijas ģerboņiem Valmierai doti divi ģerboņi - R. Kasparsona zīmētais un R. Zariņa vadībā pārstrādātais A. Cīruļa ģerbonis."'

Pēc R. Kasparsona zīmējuma veidotajam ģerbonim tomēr nebija lemta pilnīga aizmirstība. Šis zīmējums kļuva par pamatu 1936. gada 30. jūnijā apstiprinātajam Valmieras apriņķa ģerbonim, kura aprakstā noteikts: «Zelta laukā zaļš kalns ar zaļu ozolu.»

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Valmiera atguvusi 1925. gadā apstiprināto ģerboni. Savukārt 1936. gadā apstiprinātais apriņķa ģerbonis kļuvis par Valmieras rajona heraldisko simbolu.

Apriņķa ģerbonis Valmieras 4.kājnieku pulka karogā (1923.gads):

Apriņķa ģerbonis Valmieras apriņķa policijas rotas karogā: